Labu labais atgadījums bija “uzskriet” kārtējai brīnišķīgajai humpalbodītei maršrutā Olimpiskais sporta centrs – Woki Toki Barona ielā. Veikals izrādījās pilns ar lieliskiem piedāvājumiem (pēc mana un Lauriņas apmeklējuma gan vairs ne tik ļoti), taisni neticami! Es tiku pie jaunas galda glāžu kolekcijas, eleganta ielūgumu komplekta ar pamācībām etiķetei komplektā, jaunas jāšanas ķiveres utt., kā arī klienta kartes. Arī Tristans nepalika bešā, jo dalmāciešiem paredzēto būrīti varēja iegādāties par Ls 2,- , kas, manuprāt, bija nepiedienīgi lēti.
Šeit Tristans vēl tikai iepozē pie būrīša. Pagaidām viss izskatās rožaini, jo būrītis ir glīts, arī kaķis ir glīts. Šajā brīdi gan aizdomīgs šķiet būrīša izmērs salīdzinājumā ar kaķi.
Esmu jau sapratusi, ka atrodoties mājās, būs grūti mazo aktīvistu ievietot krātiņā. Tāpēc nolemju labāk to darīt ārā, kā parasti tas notiek ar somām, jo tajās Tristans ātri vien labprātīgi ielien pats un saritinās. Lai radītu mājīgu atmosfēru, arī šajā būrītī esmu ieklājusi mīkstu dvielīti.
Šis kadrs, pēc manām domām, vistrāpīgāk ilustrē mūsu abu izjūtas. Mans skats joprojām ir optimistiski cerīgs, taču melnbaltajā purniņā ir iezadzies sašutums – sak, “Ko nu atkal ar mani dara!? Ja es būšu būrītī, es taču nevienā bildē vairs nebūšu redzams!” Un taisnība vien mazajam ir. Man nākas nest atsevišķi gan kaķi, gan būrīti. Dubultprieks vai dubultproblēmas, bet tā nu tas ir.
Tāpēc mēs turpinam ceļu kā nu sanāk. Redzams, ka ne tikai man vienai šajā rajonā ir smags nesamais.
P.S. Es to onkuli nepazīstu.
P.P.S. Nedomāju arī, ka viņš gribēja iepazīties, jo viņš neizteica komplimentus pat kaķim.
